default_mobilelogo

Lietotāju novērtējums: 5 / 5

Zvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīvaZvaigzne aktīva
 

Jau no agra rīta ar kolēģiem došos uz ikgadējo LatSTE organizēto pasākumu. Ceru uz jauniem iespaidiem un idejām, kuras varēšu izmantot skolas attīstībā. 

Vairāk informācija par pasākumu ir pieejama šeit

 Noskaņojums:?

Pulkstens 8:45 ... kavējam. Liepājā ir jābūt 11:00.

Tagad tikai izbraucam no Rīgas ... žēl ... pieļauju, ka kavēsim Pasākuma atklāšanu ....

Noskaņojums:?

Beidzot esam Liepājā ... kavējam, kavējam, kavējam ... :(

Vilšanās turpinās. Organizatori nav paredzējuši, ka būs ti daudz apmeklētāju. Zālē netieku. Skatos konferenci uzgaidāmā zālē ... tiešsaistē...

Pēcpusdiena. Pulkstens 15:00. Līdz šim brīdim LatSTE esmu dzirdējis divas labas idejas. Šķiet maz? ? Es domāju, ka nē... Jo sevišķi, ka tās ir saistītas ar nākotnes skolas, izglītības pakalpojuma sniegšanas perspektīvām. Skolēna un skolotāja lomām ... un jo sevišķi to sadarbības formām nākotnē...

-------------------------------------

Pārdomas: Esmu noskaņojies vadīt savu publisko dienasgrāmatu. Ideja bija sen, bet neatļāvos to darīt laika trūkuma dēļ. Laiks arī tagad nav, bet vēlme ir. Redzēs kā ies ar apņemšanos. Kāpēc vispār šāda ideja ir radusies ...?

Domāju, ka mūsdienas ir raksturīgas ar to, ka viss visapkārt ir kļuvis ļoti bezpersonisks. Mēs paejam viens otram garām, nepamanot. Mums ikdienā blakus atrodas cilvēki, it kā pazīstami, bet reizē mēs neko par viņiem nezinām, varbūt arī nevajag? Tomēr, man šķiet, ka tas ir nepareizi .. Tamdēļ arī esmu gatavs dalīties ar savām pārdomām, jūtām emocijām utt. Varbūt šī ideja ir pārāk ambicioza, jo sevišķi tamdēļ, ka mums katram ir kāds apslēptais dvēseles stūris, kurā glabājam savus noslēpumus, jo tos dažādu iemeslu dēļ nevēlamies, iespējams pat nedrīkstam, piemēram, karjeras un citu iemeslu dēļ publiskot. Manuprāt tas ir ļoti nomācoši un depresīvi. Mēs valkājam maskas, mācāmies būt tādi, kādus mūs vēlas redzēt, lai īstenotos sociālās akceptācijas. Briesmīgi. Tā vien šķiet, ka pa ielām staigā rēgi, bet ne dzīvi cilvēki, ... šī paša iemesla pēc. Līdz ar to vēlos izvirzīt izaicinājumu, pirmkārt jau sev, atklāt savas domas, jūtas, emocijas, pārdomas utt. Šādi sevi disciplinējot, domāt, darīt, dzīvot savu dzīvi tā, lai nebūtu tādu lietu, kuras būtu jāslēpj dvēseles tumšajos stūros. Ja manas domas, uzskati, viedokļi būs kādam nepieņemami, lai tā tas arī būtu. Kā jau teicu, esmu gatavs mest šo izaicinājumu sev ... pieļauju arī kādam, kaut vienam citam. 

Tā kā varu uzskatīt šo brīdi par savu apņemšanos sākumu, jaunas ieceres īstenošanas sākumu, vēlos ieskatīties nesenā pagātnē, tādā veidā šo brīdi nolikt par tādu kā atskaites punktu, pieturas stabu, ja tā to var nosaukt.

Kas tad ir noticis būtisks, no manas skatu punkta, nozīmīgs ne tik senā pagātnē, pieņemsim, pēdējā gada laikā?

- Man meita Elīsa jau ir liela ... pagājušā gada rudenī iestājās Rīgas Stradiņa universitātē. Par ko gan es, gan mana sieva Inga ir ļoti priecīgi un lepni, lai gan šķiet to meitai atklāti īsti neesam teikuši.

- Vasarā, 21. jūnijā sāku nodarboties ar sportu, proti, sāku skriet. Sākums nenormāli smags. Nedomāju, ka cilvēks fizioloģiski tik briesmīgi var degradēt. 

- tā paša gada 18. decembrī noslēdzu līgumu sporta klubā My Fitness. Sāku treniņus. Arī smagi. Rezultāts, - laika posmā no 21. jūnija līdz 2016. gada 1. martam esmu zaudējis 33 kg svara. (21. jūnijā svars: 96 kg. - 01.martā: 63 kg) Kolēģi un ģimenes cilvēki satraukušies par manām transformācijām. Viņus saprotu, bet ņemot vērā, ka esmu stūrgalvīgs, principāls, - citiem vārdiem - mērķtiecīgs cilvēks :), savu mērķi, neskatoties uz visu, sasniedzu.

- Trešajā septembrī aprit apaļi četri gadi, kopš strādāju Ulbrokas vidusskolā. Šos gadus varu raksturot kā priekš sevis ļoti smagus un stresainus. Ik brīdi ir mākušas šaubas vai daru, runāju, rīkojos pareizi. Grūti ... tas ir īstais vārds šajā sakarā.

- Šajā rudenī tiku izvirzīts docenta amatam Rīgas Tehniskajā universitātē. Uz doto brīdi ir iesniegti visi nepieciešamie dokumenti uz izsludinānto vakanci. Tad jau redzēs ... kā veiksies ar ievēlēšanu.

-21. oktobrī pabeidzu Latvijas Universitātes organizētos kursus, kuros spraigi mācoties papildus iepriekš iegūtajam skolotāja diplomam, kas dod tiesības man saukties par Matemātikas skolotāju, dod tiesības mācīt Fiziku pamtskolas pakāpē. (žēl, ka izpaliek vidusskola, bet jāpaliek vienmēr iespējai uz ko tiekties ... humoram)

- 24. oktobris. Vēl joprojām esmu dziļās pārdomās par noskatīto video materiālu ... askēzes jautājumi utt. Izvērtējot savu dzīvi, esmu tik daudz darījis šķērsi, nepareizi, no kā ir cietis ne tikai pats, bet jo sevišķi līdzcilvēki ... jo sevišķi tuvākie ... sieva, meita ... Protams, neviens no mums nav kristāltīrs, bet tomēr... Domāju, ka katram no mums pienāk brīdis, kad pienāk likteņa (Dieva) iniciēti pārbaudījumi, kad mēs par savām rīcībām maksājam. Tas ir mazākais, ko varu darīt, domāju savā turpmāko (atlikušo) dzīvi saistīt ar askēzi. Ko es ar to saprotu, - pirmāmkārtām uzturs. Ne vairāk kā viena (maksimums divas) ēdienreize dienā. Plus (tomēr) tēja vai kafija neierobežotā daudzumā (bez cukura vai citiem saldinātājiem). Pārējais dzīves veids maksimāli pietuvināts askētiskam no morāli ētiskā skatu punkta, bet ne no materiālā. Kā ekonomists uzskatu, ka ikvienam cilvēkam piederošais materiālais labums ir izmantojams, lai darītu labu apkārtējiem. Tā to esmu centies darīt, iespēju robežās, tā arī to plānoju turpināt darīt.

Kā man ies ar manu iepriekš minēto apņemšanos, redzēsim...

Uz doto brīdi nekas tāds būtisks vairs nenāk atmiņā, ja vien solu katru dienu, kaut nelielu, šeit, savā publiskajā dienasgrāmatā (gribas to saukt tā un nevis par blogu), ierakstīt dienas relīzes. Ideja, saprotu, ir pārgalvīga, iespējams robežojas ar neapdomību, bet tomēr ...redzēs kas no tā visa sanāks ... laiks rādīs. Domāju, kopumā to var uzskatīt par sava veida sociāli psiholoģisku eksperimentu.

 

Leave your comments

Post comment as a guest

0

People in this conversation

Load Previous Comments

Lejupielādēt   

Komentēt